Pret korupciju Latvijā

Korupcijas novēršanas un apkarošanas likums korupcijas sērgu ir definējis kā kukuļošanu vai jebkuru citu valsts amatpersonas rīcību, kas vērsta uz ļaunprātīgu dienesta stāvokļa vai pilnvaru izmantošanu, kā arī savu pilnvaru pārsniegšana, lai gūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām.

Oksfordas vārdnīcā korupcija ir definēta kā pie varas esošas personas negodīga vai krāpnieciska rīcība, kas parasti saistīta ar kukuļošanu. Definīcijas var būt dažādas, bet korupcijas sekas vienmēr skar nodokļu maksātājus un pēdējie tad arī ir tie lielākie cietēji, respektīvi, par visu vienmēr ir jāmaksā, bet korupcijas būtība ir tāda, ka apejot likumīgo un taisnīgo kārtību, kāds gūst nepelnītu labumu par kuru samaksās godprātīgie nodokļu maksātāji. Manuprāt, korupcija ir mērķtiecīga zagšana no visas sabiedrības.

Korupcijas pasaulē darba tikuma nav, jo izslēdzot godprātīgu konkurenci, pelna nevis profesionālākais, čaklākais, ātrākais un visādi citādi labākais, bet gan tas, kurš zina kam, kad un cik jāsamaksā. Vien reta būs tāda joma, kurā ilgāku laiku darbojoties varētu nesaskarties ar šo mantkārīgo bezkaunību, ko sauc par korupciju. Korupcija savā veidā nodrošina to pārsteidzoši brīnumaino cilvēciskās dabas parādību, ko varētu nosaukt par bezgožu un sava labuma dzītu cilvēku diktātu sabiedrībai.

No juridiskās puses cīņa ar korupciju ir sarežģīts un laikietilpīgs process, bet no cilvēciskās - ar lieliem riskiem, jo pastāv augsts risks, ka cilvēks par klusēšanu arī saņem sev kādu labumu, proti, ar naudu, mantu, amatu vai statusu šim cilvēkam var tikt aizbāzta mute, tik labi šie riski var būt tieši draudi veselībai un dzīvībai.

Neatkarīgi no tā, vai esi slavu alkstošs žurnālists, vai KNAB darbinieks ideālists viens vai otrs manis minētais risks varētu likt apstāties. Tādēļ korupcijas apkarošanas jautājumu Latvijā būtu vērts pacelt citā līmenī, proti, izmantot tieši to pašu cilvēcisko tieksmi pēc sava labuma un to papildināt ar valsts atbalstu cik vien tālu tas ir iespējams likumdošanā. Ja cīnāmies ar korupciju, tad nevajadzētu kautrēties kādu reizi arī pa zvirbuļiem no lielgabala izšaut! Paskaidrošu tuvāk, ko es ar to domāju.

Piemēram, ja kāds cilvēks ir palīdzējis atklāt korupcijas gadījumu, tad šim cilvēkam par šo palīdzību no valsts pienāktos vienreizēja prēmija konkrētu procentu apmērā no summas, ko valsts ir zaudējusi attiecīgās kukuļošanas dēļ, respektīvi, šādā veidā korupcija būtu krietni grūtāk realizējama, jo, pirmkārt, ikviens būtu ieinteresēts ziņot par korupcijas gadījumiem, otrkārt, daudz grūtāk būtu kādu uzpirkt par klusēšanu, jo valsts izveidotu tirgus konkurenci kukuļošanas jomā. Turklāt likumdošanā būtu jāiestrādā, ka līdzšinējie sodi korupcijā vainīgajiem tiktu palielināti tieši par iepriekš minēto procentu apjomu.

Manuprāt, diskusijas vērts jautājums ir par pašu procentu likmi. Vai fiksēta likme pieteiktu karu korupcijai arī salīdzinoši mazos korupcijas gadījumos? Jā un nē! Jā, ja šī likme kukuļošanas darījumiem līdz, piemēram, 50 000 EUR būtu 100 vai 200%, un, nē, ja līdz tiem pašiem 50 000 EUR sodu procentu likme būtu tikai 1%. Viennozīmīgi regresīva soda procentu likme būtu netaisnīga, jo lielākie kukuļotāji maksātu relatīvi mazākas summas, bet progresīva likme varētu būt pieņemama, jo tā īstenotu nodarījuma un soda samērojamību.

Protams, mēs zinām, ka likumi tiek rakstīti godprātīgiem pilsoņiem, tieši tādēļ būtu jāparedz vēl jo bargāki sodi, kas uz šī likuma rēķina vēlētos iedzīvoties un izmantotu to ļaunprātīgi.

Cilvēka daba un valsts veidota konkurence korupcijas tirgū ir tieši tas, kas ir nepieciešams, lai Latvijā izskaustu šo sērgu!

Par Latvijas demogrāfiju

Pēdējais ceturtdaļgadsimts Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņu ziņā ir bijis graujošs, jo visus šos gadus iedzīvotāju dabīgais pieaugums ir bijis negatīvs, kā arī Latviju ir pametuši vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Šādam iedzīvotāju skaita samazinājumam ir gan negatīvas, gan pozitīvas sekas, protams, no kuras puses skatās un kas ir tas, kas skatās, piemēram, ja uz to skatās kāds īsā termiņā domājošs politikānis, tad iedzīvotāju aizbraukšanai no Latvijas ir vieni vienīgi ieguvumi, proti, samazinās bezdarba rādītājs, uz vietas ir mazāk neapmierināto, varbūt pat izmaksāto pabalstu summa ir mazāka par budžetā plānoto izmaksājamo summu utt.

Tajā pašā laikā, ja šo pašu situāciju redz demogrāfs vai ilgā termiņā domājošs tautsaimnieks, tad šādam iedzīvotāju skaita samazinājumam ir tikai negatīvas sekas. Kā pirmās negatīvās sekas ir jāmin darba spēka zudums, jo aizbraukušie vairs neradīs pievienoto vērtību tautsaimniecībai, viņi nemaksās nodokļus, kā rezultātā zaudēs visa Latvijas sabiedrība kopumā, bet līdz ar darbaspēka aizceļošanu, aizceļos arī viņu esošie un tie bērni, kas šiem cilvēkiem būs nākotnē.

Kā otrā būtu minama "smadzeņu aizplūšana", kad Latviju pamet izglītību un kvalifikāciju ieguvuši iedzīvotāji, kas būtu spējīgi radīt produktus vai pakalpojumu ar lielu pievienoto vērtību, turklāt nereti šādi cilvēki savu kvalifikāciju ir ieguvuši par nodokļu maksātāju naudu. Piemēram, šodien ļoti daudzi medicīnas studijas beigušie izvēlas rezidentūru Vācijā, jo apstākļi ir pielāgoti speciāli tam, lai "sasūktu" speciālistus (samazināts nepieciešamais valodas zināšanu līmenis, salīdzinoši liels atalgojums u.c.). Manuprāt, būtu korekti, ja Latvija par šādu cilvēku aizplūšanu saņemtu taisnīgu un samērīgu kompensāciju, respektīvi, formāli notiktu šo cilvēku darba eksports.

Ir nepieciešams atbalstīt mūsu tautiešu centienus saglabāt nacionālo identitāti svešumā un palīdzēt tiem, sniedzot iespējas iegūt informāciju par Latvijā notiekošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem, jauniem darba piedāvājumiem utt., bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama lielāka uzmanības un resursu tērēšana aizbraukušo vajadzību nodrošināšanai, galvenokārt ir jārūpējas par tiem, kas šeit dzīvo, strādā un audzina vai audzinās savus bērnus.

Bieži dzimstības zemais līmenis Latvijā tiek skaidrots tikai ar ekonomiskiem faktoriem (par tiem rakstīšu kādā citā reizē), tomēr, manuprāt, tas vairāk būtu skaidrojams ar sociāliem un psiholoģiskiem cēloņiem. Pirmkārt, ļoti lielu negatīvu iespaidu uz Latvijas sabiedrības domāšanu un tālāko rīcību ir atstājušas padomju laikā kultivētās "tradīcijas", kas nereti vieglu kāju aizsoļo aiz absurda robežas, piemēram, ka grūtniecība ir kaut kas slēpjams, gandrīz nosodāms, ka grūtniece nedrīkst griezt matus un izskatīties pievilcīgi, ka aborts ir normāla kontracepcijas metode, ka dzīvot "civillaulībā" (nereģistrētas attiecībās) ir norma.

Otrkārt, ar savām korekcijām un praksi pēc neatkarības atgūšanas pie mums nonāca kapitālistiskās tradīcijas, proti, no sākuma laba izglītība, tad karjera un, kad esi nostabilizējies, tad gan vari padomāt arī par bērniem, respektīvi, liela daļa ģimeņu, kas sekojušas šai mācībai nereti tiek pie pirmā bērna, kad sieviete pirmdzimtajam jau ir par vēlu, kur nu vēl domāt par otro, trešo vai ceturto bērnu...

Turklāt abu iepriekšminēto savstarpējas iedarbības rezultātā ir radusies mūsu sabiedrības izpratne par bērniem, to vēlamību, kā arī attieksmi pret bērniem kopumā. Šeit klāt vēl nāk kristīgo vērtību absolūta noliegšana, izvairīšanās par tām runāt vispār, īsāk sakot, sabiedrībā valda absolūts kristīgo vērtību nihilisms, bet, ja kāds par tām iestājas, tad šis cilvēks tiek nolikts uz vienas līnijas ar "dažādu sektu izzombētajiem", piemeram, LR1 raidījumā "Krustpunktā" diskusijā par abortu pērnā gada jūlijā.

Jāņem vērā arī tas, ka mūsu sabiedrība ir atradusi no bērniem un visa tā, kas "nāk līdzi komplektā". Kāda ir līdzcilvēku attieksme, piemēram, ja Rīgā autobusa pieturā, gaidot sabiedrisko transportu, sieviete zīdītu savu mazuli? Un kāda ir līdzcilvēku attieksme, kad kāds pie autobusa pieturas smeķē? Manuprāt, nosodāms ir otrais, bet gluži normāls būtu pirmais gadījums. Bet, vai tā domā mūsu sabiedrības vairums?

Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju Latvijā, tik ļoti daudz ko dotu, ja mainītos mūsu pašu un mūsu līdzcilvēku attieksme pret jaunām ģimenēm, grūtniecēm un bērniem. Liela daļa demogrāfiskās problēmas ir mūsu galvās.

Par Latvijas valūtu

Pēdējā laikā ļoti aktuāls ir kļuvis jautājumi pret un par eiro kā Latvijas valūtu. Viedokļi kā vienā, tā otrā frontes pusē ir labi zināmi un nu katra puse ir ķērusies klāt dažādu sabiedriskās domas analīžu rezultātiem, proti, to interpretāciju izmantošanai savās interesēs, vieni ņemas stāstīt, ka sabiedrības lielākais vairākums ir pret eiro, tas, protams, vairumam, kas nav neizlēmuši, ir arguments, bet otri, ka esot vairāk jāskaidro kāpēc mums tas būtu vajadzīgs. Tad nu šajā rakstā esmu nolemis veikt loģisku, protams, arī subjekīvu analīzi par attiecīgo jautājumu.

Lai labāk šo lietu varētu iztirzāt, es aplūkošu ieguvumus un zaudējumus, kas varētu rasties ieviešot eiro. Manuprāt, manis minēto ieguvumu un zaudējumu analīze tuvākas aplūkošanas vērtas ir sekojošos posmos, pirmkārt, ieguvumi un zaudējumi, kas varētu rasties tieši eiro ieviešanas brīdī, otrkārt, ieguvumi un zaudejumi, kas rastos pēc eiro ieviešanas un, treškārt, ilgtermiņa ieguvumi un zaudējumi. Tad nu atrotīšu piedurknes un rakšu, gribēju teikt - rakstīšu.

Eiro ieviešanas laikā neizbēgami būtu novērojams cenu pieaugums, respektīvi, cenas pieaugtu, kaut vai cenu noapaļošanas dēļ, jo neviens uzņēmējs nevēlēsies, lai tā peļņa mazinātos tikai tāpēc, ka mainās valūta. Vēl svarīgāks cenu pieaugumu ietekmējošs faktors būtu izmaksas, kas rastos eiro ieviešanas procesa dēļ, piemēram, kases aparātu pārprogrammēšana un jaunu cenu zīmju sagatavošana tirdzniecības vietās. Citiem vārdiem sakot, mūsu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju preču un pakalpojumu cenas palielinātos, un samazinātos to konkurētspēja. Cik būtisks būs šis cenu pieaugums? Tas nu nav viennozīmīgi atbildams jautājums.

Līdz 2005. gada 1. janvārim Latvijas lats bija piesaistīts valūtu grozam, ko veidoja Amerikas dolārs, Lielbritanijas sterliņmārciņa, Japānas jēna un eiro, kas ļāva noteikt cenas un Latvijas uzņēmumiem strādāt, bet pēc manis minētā datuma lats tika „sasiets ar eiro” mums labi zināmajā attiecībā, proti, ka 0.702804 LVL ir 1EUR ar +/- 1% svārstību kanālu. Eiro ieviešanas gadījumā latu apmaiņa pret eiro notiktu pēc šī kursa. Vai bankas no šī procesa nemēģinās iegūt sev kādu labumu? Ja, jā, tas atkal atstās iespaidu uz cenu līmeni.

Šķietami liels zaudējums, kas rastos līdz ar eiro ieviešanu, būtu, ka Latvija nevarētu īstenot savu monetāro politiku, bet, ak vai!, monetārā politika mazai atvērtai ekonomikai pie fiksēta valūtas kursa ir neefektīva, resp., tas nav pasākums ar kuru var ietekmēt tautsaimniecību un atliek vien fiskālie instrumenti, kuriem tad arī ir jāvelta pastiprināta uzmanība.

Manuprāt, zaudējums būtu pats lats, kas vēsturiski ir bijis maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā, kas tik daudziem no mums ir ļoti vērtīgs vien tāpēc, ka tas ir. Lati ir ļoti skaista un ērta valūta tieši fizikalo parametru dēļ! Cik gan neērti ir stūķēt makā dažādās eiro banknotes!

Protams, negatīvi vērtējams arī tas, ka mums varētu nākties ciest no notikumiem ES un Pasaulē, jo viss, kas skartu ES monetāro pusi, skartu arī mūs. Bet vai tagad jau tas tā nav, vai jau tagad notikumi „visur citur, bet ne pie mums” diktē cenas degvielai, apkurei utt.

Zaudējumu uzskaiti vēl noteikti varētu turpināt ar dažādiem objektīviem un subjektīviem argumentiem, tomēr, manuprāt, galvenos esmu uzskaitījis iepriekš un secinu, ka eiro ieviešanas gadījumā ir jārēķinās kā ar papildus neērtībām, tā papildus izdevumiem tieši eiro ieviešanas laikā un īsā termiņā pēc šī notikuma, un ilgam laika periodam atstājot visus eiro riskus, kurus diktēs notikumi ES un Pasaulē.

Apskatīsim ieguvumus, kas varētu rasties ilgā laika posmā pēc eiro ieviešanas. Manuprāt, galvenais un svarīgākais ieguvums Latvijai no eiro ieviešanas būtu ārvalstu investīcijas Latvijas tautsaimniecībā, otrs svarīgākais būtu tas, ka samazinātos procentu likmes, kas palielinātu vietējās investīcijas, jo banku kredīti maksātu lētāk. Šie divi faktori var kalpot par tautsaimniecības attīstības katalizatoru.

Kādēļ tas ir tik svarīgi? Noteikti visi labi zinām veco labo formulu, ar kuru tiek aprēķināts iekžsemes kopproduks (IKP):

IKP = C + I + G + Xn, kur

C – privātais patēriņš

I – investīcijas

G – valdības izdevumi

Xn – neto eksports jeb starpība starp eksportu un importu

Lai palielinātu IKP ir ejami trīs ceļi, pirmais, jāpalielina neto eksports, bet lai to izdarītu ir jārada produkti un pakalpojumi ar lielu pievienoto vētību, bet šo pievienoto vērtību var radīt vai nu zināšanas, vai nu kaitāls vai abu kombinācija. Otrais ceļš – investīciju palielināšana, bet trešais neto eksporta un investīciju palielināšana. Stiep kā gribi, cik garš tik plats sanāk, proti, bez investīcijām tautsaimniecības izaugsme straujos tempos nav iespējama. Jā, un investīcijām ir tā jaukā īpašība, ka tās rada tā sauktās induktīvās investīcijas, proti, investīcijas, kas rada investīcijas, un to mums labi parāda Igaunijas piemērs.

Protams, straujāka tautsaimniecības attīstība nevar un nedrīkst būt pašmērķis, tai ir jākalpo Latvijas attīstībai visās jomās, piemēram, demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, energoneatkarības palielināšanai, militāri apmācītās tautas daļas palielināšanai un nodrošināšanai ar eķipējumu utt.

Manuprāt, lai zinātu atbildi uz jautājumu par eiro kā valūtu Latvijā, mums katram pašam sev ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu, proti, vai risks, ieviešot eiro 2014. gadā, ir to ieguvumu vērts, ko Latvija varētu iegūt no iestāšanās Eirozonā?

Man atbilde ir skaidra! Tu izdomā pats! Lai veicas!

Par Latvijas armiju

Bieži mēdzu domāt par Latvijas militārās aizsardzības modeli, par to kāds tas tagad ir un kādam tam vajadzētu būt. Šobrīd, mums ir pāris tūkstošus maza profesionāla armija (PMD), Zemessardze un obligāto militāro apmācību (OMD) izgājušo Latvijas iedzīvotāju masa, kas militāro apmācību izgājuši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā, kā arī PSRS armijā. Vai mums ar to pietiek? Es zinu, ka, nē!

Lai gan Latvija ir ANO un NATO dalībvalsts, tomēr, manuprāt, nevajadzētu paļauties tikai uz šīm organizācijām, allaž paturot prātā, ka galīgā situācijā, pirmkārt, nāksies vien paļauties pašiem uz saviem spēkiem un, otrkārt, cerēt, ka situācija Pasaulē attiecīgajā brīdī būs tāda, lai kāds lielāks spēlētājs varētu nostāties mūsu pusē, respektīvi, aicinu nebūt naiviem un nesapņot, ka Latviju kāds akli metīsies aizstāvēt, ja mēs paši nekādā mērā to nebūsim spējīgi darīt.

Pēc manam domām, Latvijas sabiedrībā apzināti un mērķtiecīgi tiek kultivēts viedoklis, ka Latvijai pati sevi nemaz nevarētu aizstāvēt, ka mums neesot ne mazāko izredžu pret Latviju vērstu militāru aktivitāšu gadījumā, un to dara kāds vai kādi, kam tas ir izdevīgi īsā vai garā termiņā, vai abos kopā, piemēram, īsā termiņā, lai kārtējo reizi nepalielinātu Latvijas aizsardzības budžetu, ir ļoti ērti argumentēt pret sakot, ka Latvija ir starptautisku organizāciju locekle, ka tās nu mūs tad arī sargās, jo to paredz tādas un tādas vienošanās, vai garā termiņā, noteikti kādai imperiālistiskai lielvalstij ir ļoti ērti visiem maigās varas līdzekļiem Latviju turēt iespējami vājākās militārās pozīcijās. Latvija vēsturē jau vienu reizi ir līdz mielēm rūgti kļūdījusies, paļaujoties uz 1920. gada Latvijas - Krievijas miera līgumu, vienlaikus nemodernizējot armiju un neejot laikam līdzi aizsardzības jomā. Vai mums to gribētos piedzīvot vēlreiz?

Ļaušos domu lidojumam, aplūkojot kāda būtu mūsu armija vispārējās mobilizācijas gadījumā? Dienestā tiktu ieskaitīti visi ieročus nest spējīgie Latvijas Republikas iedzīvotāji, gan tie, kuriem ir kādas militāras iemaņas, gan tādi, kuriem šo iemaņu un zināšanu nav. Tātad Latvijas armijā tagad dienē karavīri, kas ir PMD un viņiem dienests ir kā algots darbs, bet absolūtās mobilizācijas gadījumā viņiem pievienotos tie vīri, kas izgājuši gadu garo armijas apmācības kursu OMD, kas tika atcelts līdz ar 2007. gadu, protams, šiem spēkiem varam pieskaitīt arī Zemessardzi. Noteikti, pie apmācītajiem un trenētajiem potenciālajiem ieroču nesējiem vajadzētu pieskaitīt tos latviešu vīrus, kas OMD apmācību izgāja vēl PSRS armijā.

Militāri apmācītu Latvijas karaspēku vispārējās mobilizācijas gadījumā veidotu tagadējā PMD karavīri no Sauszemes (1057 karavīru), Jūras (560 karavīru) un Gaisa spēkiem (295 karavīru), zemessargi (10866 karavīru) un tie karavīri, kas izgājuši OMD (40718 karavīru) no 1991. gada līdz 2007. gadam. Kopējais apmācīto Latvijas armijas karavīru skaits būtu apmēram 53,5 tūkstoši karotāju, resp., Latvijai būtu aptuveni 53,5 tūkstoši karavīru, kas ārējā apdraudējuma gadījumā varētu nest ieročus. Šis skaitlis varētu būt vēl lielāks, ja pieskaitīsim tos karavīrus, kas OMD izgāja PSRS laikā, bet precīzi nosacīt iepriekšminēto skaitu ir sarežģīti, jo jāņem vērā vairāki apstākļi, kā novecošana, mirstība utt.

Apskatot apmācītā spēka struktūru, tad tā lielāko daļu jeb 76% veido OMD izgājušie vīri, otra lielākā daļa jeb 20% spēku struktūrā būtu Zemessardzei un tikai 4% būtu PMD karavīri. Šobrīd nozīmīgākā karaspēka daļa pēc īpatsvara kopējā karaspēka struktūrā ir tie karavīri, kas izgājuši OMD no 1991. gada līdz 2007. gadam, bet otrajā vietā pēc karavīru skaita būtu Zemessardze. Tie vīri, kas ieguva militāro apmācību 1991. gadā, tagad ir aptuveni četrdesmit gadus veci, bet no 2007. gada vairs nenotiek karavīru sastāva atjaunošanās, resp., armija, kas mums būtu vispārējās mobilizācijas gadījumā, noveco.

Neapšaubāmi vislielākais skaitliskais potenciāls Latvijas armijai ir tieši tie Latvijas iedzīvotāji, kas ir bez militārajām pamatzināšanām, tieši tādēļ arī es vēlos pievērsties tieši šai tautas daļai. Šeit mums parādās kāda ļoti būtiska problēma, proti, laiks. Militāra apdraudējuma gadījumā, Latvijai nebūtu laika militāri sagatavot jaunus kadrus, tādēļ uzskatu, ka Latvijas militārā doktrīna varētu būt sekojoša:

Uz aizsardzību vērsta militāri apmācītas tautas daļas maksimizēšana un nepārtraukta noturēšana, lai ārēju draudu gadījumā Latvija varētu aizstāvēt savas teritoriālās intereses un nodrošināt pilsoņu drošību, vienlaikus saglabājot arī PMD un ciešāk iekļaujoties NATO.

Atgriežoties pie tās tautas daļas, kas ir bez militārajām pamatzināšanām, manuprāt, šeit būtu veicama virkne reformu. Pirmkārt, Latvijas Republikas aizsardzības budžetu līdz 2020. gadam būtu ne tikai jādubulto, bet to vajadzētu pieckāršot, proti, manuprāt, tam būtu jābūt 5% apmērā no IKP. Otrkārt, steidzamā kārtā ir jāpalielina militāri apmācīto Latvijas pilsoņu īpatsvars, proti, katram jauneklim būtu jāiziet obligāta militāra apmācība, piemēram, 3 mēnešu garumā. Šīs apmācības būtu jānodrošina tā, lai, atgriežoties no tām, cilvēks varētu atkal turpināt savu ierasto dzīvi, piemēram, studijas, darbu. Pretējā gadījumā militāri apmācīto iedzīvotāju skaits Latvijā gadu no gada, sākot ar 2007. gadu, samazinās, un tas nekādā gadījumā nevar būt latviskas Latvijas interesēs. Protams, izvēloties vīrus, kuru apmācībai kādreiz tiktu tērēta nodokļu maksātāju nauda, būtu nepieciešams ieviest virkni atlases kritēriju, lai nesanāk, ka paši par savu naudu apmācām Latvijai nelojālu karaspēku.

Manuprāt, Latvijā liela loma patriotiskajā audzināšanā ir Jaunsardzei, organizācijai, kas Latvijas jauniešiem dod militārās pamatzināšanas un prasmes, tādēļ uzskatu, ka būtu nepieciešams jauniešiem, kas veiksmīgi ir beiguši Jaunsardzes apmācības programmu turpināt iegūtās zināšanas un prasmes nostiprināt un papildināt jau manis piedāvātajā OMD, tādā veidā papildinot Latvijas sargu rindas.

Ar šo nelielo rakstu tikai nedaudz esmu aizskāris Latvijas aizsardzības jomu un iezīmējis svarīgākās problēmas, atstājot tādas tēmas kā aizsardzības plānu, stratēģiju un citus jautājumus citām reizēm.

Si vis pacem, para bellum.

Par Latvijas enerģētiku

Manuprāt, cilvēks kļūst pieaudzis tad, kad viņš spēj parūpēties par sevi, saviem tuvajiem un līdzcilvēkiem tad, kad viņš var aizstāvēt sevi, savus mīļos un apkārtējos. Tāpat arī valsts kļūst stiprāka un dzīve tajā patīkamāka, ja tā kļūst patstāvīgāka un visās jomās maksimāli neatkarīgāka - pašpietiekamāka, kad tā rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kas maksā nodokļus un ir reālie darba devēji visam valsts pārvaldes aparātam un ierēdniecībai, kad mēs visi kopā - sabiedrība paužam reālas rūpes par bērniem, veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kas izpaustos kā konsekventa sociālās, demogrāfiskās politikas ievērošana.

Pēdējos piecos gados gluži vai modīgs ir palicis jautājums: „Bet kur ņemt naudu?” Šis jautājums ir kļuvis tik populārs, jo ir izdevīgs, jo ietver sevī gan risinājumu, gan attaisnojumu, proti, nedarīt, jo nav līdzekļu! Esmu pārliecināts, ka jo bieži runa ne tik daudz ir par līdzekļiem, bet gan par mūsu prioritātēm.

Uzskatu, ka ir nepieciešams veikt pasākumu kopumu, kas nodrošinātu veiksmīgu Latvijas ekonomisko attīstību, sakārtotu iekšlietas, stiprinātu aizsardzības jomu utt. Turklāt pirmā minētā panākšana ļautu drīzāk attīstīt un uzlabot arī citas sfēras, jo jebkura attīstības stratēģija vai plāns bez ekonomiskā seguma un cilvēciskās enerģijas paliks vien smērējums uz papīra.

Līdz šim daudz pūļu un vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas ticis tērēts, lai cīnītos ar sekām, bet, manuprāt, ir nepieciešams radīt priekšnoteikumus, lai attīstība varētu notikt. Piemēram, par valsts līdzekļiem, proti, mūsu kopējo naudu tiek nodrošinātas bezdarbnieku apmācības, lai gan jo bieži pēc „pārkvalificēšanās” viņi neuzsāk strādāt jaunajā sfērā, bet gan, kādu laiku padzīvojuši, atkal „pārkvalificējas”, bet, ja paveicas, iegūst kādu stipendiju. Indivīdu vēlme sevi pilnveidot bezdarba periodā ir ļoti apsveicama un atbalstāma, tomēr neizbēgams ir „profesionālā bezdarbnieka” faktors. Vai gan šos līdzekļus nebūtu lietderīgāk izmantot apmācot cilvēkus tādiem darbiem, kas reāli būtu nepieciešami tautsaimniecībai?

Pie piemēriem vēlētos arī minēt garantētā iztikas minimuma saņēmējus. Šis atbalsts trūcīgajiem cilvēkiem bez jebkādiem ienākumiem ir izaudzinājis slinku un pagrimušu sabiedrības daļu. Es šeit nerunāju par cilvēkiem, kam tiešām ir nepieciešama palīdzība, bet gan par cilvēkiem, kas nestrādā, darbu nemeklē, un to dzīvesveids jo bieži saistīts ar alkohola un citām atkarībām, bet šie sabiedrības „parazīti” ļoti labi zina savas tiesības un frāzi: „Man pienākas!” Un tā labi domātais atbalsts trūcīgajiem taisnā ceļā nonāk veikalā vai kādā citā stipro dzērienu iegādes vietā... Vai nebūtu lietderīgāk sniegt šo atbalstu tiešām trūcīgajiem, šo jautājumu izlemšanā lielākas pilnvaras atstājot pašvaldībām?

Vai gan labāk nebūtu šādu zemē izsviestu naudu investēt valsts projektos, kas radītu darba vietas? Vai nebūtu reiz pienācis laiks cirst problēmas no saknē, bet ne cīnīties ar to zaļojošajām un plaukstošajām lapotnēm?

Latvijas ekonomisko attīstību kavē virkne faktoru, kā nesakārtota uzņēmējdarbības vide, mainīga nodokļu politika... Šo uzskaitījumu vēl varētu turpināt un turpināt, tomēr, visbūtiskākais attīstību kavējošais apstāklis ir Latvijas pārlieku lielā atkarība enerģētikas jomā, kas ne tikai nav mūsu iekšējā lieta un uzņēmējdarbības garants, bet, vēl vairāk, enerģētika ir vājā vieta, kas atkal un atkal sit gan pa iedzīvotāju, gan uzņēmēju maciņiem, bet šie līdzekļi kā pa renīti sabirst viena otra mūsu kaimiņa kabatā, tā vietā, lai attīstītu mūsu ekonomiku, tā palielina mūsu uzņēmēju saražoto preču un pakalpojumu pašizmaksas, un samazina to konkurētspēju noieta tirgos.

Ar primārajiem energoresursiem Latvija sevi nodrošina aptuveni par 36%, respektīvi, apmēram 64% Latvijas enerģētikas nav Latvijas iekšējā lieta, un mēs esam atkarīgi no tiem, kas šo nozīmīgo daļu primāro energoresursu mums piegādā. Vai šiem piegādātājiem maz rūp Latvijas attīstība? Vai svarīgākas katrai valstij tomēr būs savas intereses?

Latvijas enerģētiku un tās tālāko attīstību nevar un nedrīkst skatīt atsevišķi no pasaules enerģētikas attīstības tendencēm, tādēļ tieši šai tēmai vēlētos šajā rakstā atvēlēt pāris garākas rindkopas.

Lai gan apgalvojums, ka resursi ir ierobežoti, šķiet katram pašsaprotams, tomēr cilvēce kolektīvi ignorē šo patiesību. Nevēlos celt paniku, tomēr zvanīt pie trauksmes zvana būtu pašā laikā, jo, pirmkārt, pēc Bloomberg datiem naftas urbumu (urbjtorņu) skaita pieauguma temps pasaulē palielinās straujāk nekā no tiem iegūtās naftas apjomu pieauguma temps, respektīvi, lai gan tiek izdarīti arvien jauni urbumi, tomēr tie nav tik ražīgi ar naftas rezervēm, otrkārt, ļoti labi ir zināms fakts, ka tādas Āzijas valstis kā Ķīna un Indija attīstās straujos tempos, un to tautsaimniecībām būs nepieciešami arvien pieaugoši naftas krājumi, protams, arī pērējā pasaule saglabās naftas patēriņa tendences, bet Pasaules enerģētika ir balstīta uz naftas resursiem, un tuvākajā nākotnē pieaugs to valstu ietekme, kas būs šo resursu turētājas, piemēram, Krievija, Kanāda un Austrālija.

Uzskatu, ka naftas produktu sadārdzināšanās to izsmeļamības un ieguves izmaksu palielināšanās dēļ turpmākajos gados tikai turpināsies, jo Pasaulē augošais pieprasījums pēc naftas produktiem liks naftas ieguvējiem meklēt arvien jaunas ieguves vietas, sāksies arī naftas ieguve tajās vietās, kur iepriekš tā tika atlikta sarežģītu tehnoloģisko risinājumu dēļ, bet pieprasījums pēc naftas enerģijas turpinās augt.

Esmu pārliecināts, ka dažās tuvākajās desmitgadēs lielākās ieguvējas būs tās tautsaimniecības, kas veiks enerģētikas politikas pāreju no naftas produktiem uz elektrību, proti, pašas ražos elektrību, izmantojot visus cilvēcei zināmos elektrības ieguves veidus, kā gaismas, vēja, ūdens, kurināmā un citus enerģijas avotus, un patērēs to arvien jaunās, līdz šim neierastās situācijās, piemēram, transporta industrijā, ieguves un apstrādes rūpniecībā utt.

Lai gan pagaidām pilnībā nav iespējams atteikties no benzīna un dīzeļdegvielas (aptuveni 20% no Latvijas primāro energoresersu patēriņa), bet kas to lai zina, ko mums nesīs nākošā desmitgade, jo jau tagad daudzās Eiropas valstīs ir nākuši modē elektromobīļi, respektīvi, auto ražotāji, kā VolksWagen, Toyota, Nissan jau tagad piedāvā elektromobīļus saviem klientiem, kas ir pārsteidzoši ekonomiski braucamrīki! Piemēram, vidēji elektromobīlis patērē 20kWh uz 100km, citiem vārdiem sakot, lietojot elektromobīli izmaksas būtu apmēram 2Ls/100km! Cik gan ļoti samazinātos transporta izmaksas veicot pārvadājums, ja transportēšanai izmantotu automašīnas ar elektromotoriem?

Pārejai uz elektrību kā galveno tautsaimniecības enerģijas avotu par labu minama jau esošā elektrības infrastruktūra (elektrolīnijas,), proti, nebūtu jāsāk viss no nulles jau esošo tīklu un risinājumu dēļ, jo elektroenerģijai ir liela loma ikvienā mūsdienu saimniecībā (ledusskapji, gludekļi, putekļusūcēji utt.) un tautsaimniecībā (ražošanas mašīnas utt.).

Runājot par mīļo Latviju, manuprāt, ir nepieciešama valstiska enerģētiskās politikas maiņa, maksimāli samazinot importēto enerģijas resursu patēriņu, tos aizstājot ar mūsu pašu enerģijas resursiem, respektīvi, no mazuta, dabasgāzes un akmeņogļu kurināmā veikt pāreju uz koksnes un kūdras kurināmo! Manis piedāvātais risinājums – ar koksni, kūdru un biomasu kurināmas optimāla lieluma termoelektrocentrāles izvērtētās vietās pie Latvijas pilsētām, bet Rīgas termoelektrocentrāles pārveidot tā, lai tās būtu kurināmas ar koksni, kūdru un biomasu.

Ļausimies domu lidojumam, ko mēs varētu iegūt un ko zaudēt, ja tiktu realizēta šāda politika? Sāksim ar iespējamo zaudējumu uzskaiti. Viens no lielākajiem zaudējumiem noteikti būtu ekoloģiskais faktors, proti, pastiprināti tiktu izcirsti meži un izstrādāti kūdras purvi, kas noteikti nodarīs kaitējumu kā ainavām, tā mežu un purvu florai un faunai. Bet šeit jāpiebilst, ka gan koksne, gan kūdra ir pieskaitāma pie atjaunojamajiem dabas resursiem; meži ataug, kūdra ilgākā laikā atkal noslāņojas. Kā iespējamais zaudējums noteikti būtu minams arī CO2 izmešu palielināšanās, resp., iespējams, ka mūsu gaiss vairs nebūtu tik tīrs. Iespējams, ka Latvija iztērētu savas CO2 kvotas, vai pat nāktos iegādāties papildus kvotas no citām valstīm.

Bet tagad pievērsīsimies ieguvumiem. Pats par sevi saprotams, ka realizējot minēto enerģētikas politiku mēs iegūtu siltumu un elektrību. Bet tas ne tuvu nebūtu viss. Lai šīs termoelektrocentrāles varētu darboties, būs nepieciešams kā augsti kvalificēts (inženieri, vadība u.c.), tā arī vienkāršais darbaspēks, proti, tiktu radītas jaunas darba vietas. Nepārprotami termoelektrocentrāles būs nepieciešams apgādāt ar kurināmo, kas mūsu gadījumā būs koksne, kūdra un biomasa, jau atkal būs nepieciešamas darba rokas kūdras purvos un cirsmās, šo kurināmo vajadzēs arī transportēt no to ieguves un pārstrādes vietām uz mūsu termoelektrocentrālēm, bet to darīs cilvēki, kuri strādās algotu darbu.

Viens no lielākajiem ieguvumiem būtu tas, ka enerģētika daudz lielākā mērā kļūtu par Latvijas iekšējo lietu, bet no tā ieguvēji būtu gan Latvijas iedzīvotāji, gan uzņēmēji. Ja enerģētika būtu Latvijas iekšējā lieta, būtu iespējams uzņēmējiem nodrošināt attīstības platformu ar pārredzamiem un prognozējamiem siltuma un elektroenerģijas tarifiem. Jo lielākā mērā enerģētika būs mūsu iekšējā lieta, jo spēcīgāki kļūs mūsu uzņēmēji un to saražotās preces konkurētspējīgākas. Ilgtermiņa tarifi viennozīmīgi attīstītu un stiprinātu uzņēmējdarbību, tas piesaistītu investīcijas, kas atkal radītu darba vietas Latvijas iedzīvotājiem, bet Latvijai – nodokļu ieņēmumus.

Neapšaubāms ieguvums būs vides sakārtošana, kas sevī ietvertu blīgznām, krūmiem un alkšņiem aizaugušo, lauksaimniecībā izmantojamo zemju atgūšanu, ceļmalu un privāto zemju sakopšanu, jo ik šmaugais kārkla augums būs vairs ne tikai rīkste, bet gan energoresurss ar savu vērtību.

Kā iespējamais ieguvums būtu minams arī apstāklis, ka līdzšinējie Latvijas energoresursu piegādātāji, nevēloties zaudēt Latvijas tirgu un savu ietekmi tajā, samazinātu importējamo resursu cenas.

Lai izvērtētu jebkuru pārmaiņu nepieciešamību ir jāliek svaru kausos iespējamie ieguvumi un zaudējumi, ja šīs pārmaiņas tiktu īstenotas. Mums nāktos upurēt ainavas un padarīt netīrāku gaisu, ko elpojam, lai iegūtu, siltumu, elektrību, tūkstošiem darba vietu, konkurētspējīgākus uzņēmējus, lai piesaistītu investīcijas, atgūtu lauksaimniecībā izmantojamo zemi un sakārtotu vidi, kurā dzīvojam. Lai gan ieguvumu un zaudējumu vērtējums katram no mums ir subjektīvs, tomēr, manuprāt, enerģētikas politikas maiņa nestu ilgtermiņa ieguvumus kā ekonomikai, tā Latvijas iedzīvotājiem.

Loģisks varētu šķists jautājums, kādēļ tieši tagad būtu jāuzsāk darbs pie tik vērienīga un lielas investīcijas prasoša projekta, ja Latvija grasās investēt savus līdzekļus Lietuvas jaunās atomelektrostacijas izveidē?

Manuprāt, jebkādas investīcijas citas valsts enerģētikā, vai tā būtu Lietuvas, vai kādas citas valsts enerģētika, ir absurdas, jo tādā veidā tiktu stiprināta svešas valsts enerģētika un tautsaimniecība, kā dēļ arī tiktu padarītas konkurētspējīgākas attiecīgās valsts uzņēmēju saražotās preces un sniegtie pakalpojumi. Izņēmums varētu būt vien situācija, ja vēlāk Latvija varētu iegādāties saražoto elektroenerģiju par pašizmaksu, bet domāju, ka tas nekad nenotiks, jo Lietuvai būs vēlme atpelnīt ieguldītos līdzekļus, un tā to darīs, protams, ne uz savas tautsaimniecības rēķina. Šajā gadījumā ir jāņem vērā arī atomelektrostacijas ietekme uz vidi, resp., šī stacija elektroenerģiju ražotu vien kādus 50 gadus, bet ar radiāciju nāktos sadzīvot vēl mūsu bērnu bērniem, jo urāna sadalīšanās periods ir tūkstošiem gadu garš! Būtisks ir arī iespējamās avārijas risks, kas būs kā pacelts zobens pār mums un pār mūsu nākošajām paaudzēm! Vai nebūtu labāk šīs investīcijas veikt Latvijas enerģētikā, nodrošinot tās ilgtspēju?

Bet tagad atpakaļ pie tā, kādēļ tieši tagad būtu jāuzsāk darbs pie tik vērienīga un lielas investīcijas prasoša projekta, proti, termoelektrocentrāļu būvniecības? Pirmkārt, tikai tagad šī projekta realizācija izmaksās vismazākos līdzekļus, jo pieaugot pieprasījumam pēc naftas un vienlaicīgi samazinoties tās rezervēm Pasaulē, tai kļūstot grūtāk pieejamai, naftas cenas palielināsies. Tā kā ieguves rūpniecībā, transporta enerģētikā dominē naftas enerģija, tad arī visu pārējo resursu cenas palielināsies, piemēram, dzelzs, ko mēs izmantosim augstsprieguma līniju stabiem. Lai iegūtu dzels rūdu, ir nepieciešami naftas produkti, ar ko darbināt ekskavatorus un mašīnas transportam, tā kā nafta būs palikusi dārgāka lielā pieprasījuma un grūtās pieejamības dēļ, tad arī dzels stabi kļūs dārgāki. Līdzīgi būs arī ar jebkuru citu resursu.

Otrkārt, jautājums nav par to, vai būs nepieciešama enerģētikas pārstrukturizācija no naftas uz kādu citu energoresursu, bet gan, kad būs nepieciešams veikt šo pāreju? Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo lielāka iespējamība, ka mums izdotos izbēgt no cenu pieauguma apburtā loka! Kas to lai zina, kādas var būt sekas Pasaulē, ja katastrofāli sāks pietrūkt naftas? Jau tagad ASV un Krievijas īstenotā ārpolitika ir agresīva, un pēdējās militārās aktivitātes ļoti vienkārši var izskaidrot caur enerģētikas prizmu, piemēram, Krievijas iebrukums Dienvidosetijā nebija nekas vairāk kā brutāls enerģētikas karš, lai Krievija iegūtu ietekmi pār naftas vadu Baku – Tbilisi – Džeihana, kas savulaik tika būvēts, lai, apejot Krieviju, naftu varētu transportēt uz Rietumu valstīm.

Treškārt, naftas krājumi ir ierobežoti, tie ir izsmeļami. Ja vilcināsimies, kā mēs domājam īstenot nepieciešamo pāreju? Ar ko iegūsim izejmateriālus, ar ko tos transportēsim, ja mums nafta vairs nebūs pieejama, vai tā būs pieejama tikai izredzētajiem?

Lai Latvijas tautsaimniecības varētu pastāvēt un sekmīgi attīstīties, ir jāveic virkne pasākumu, kas ļautu Latvijas enerģētikai būt mūsu pašu iekšējai lietai, lai sagaidāmās jukas Pasaulē enerģētikas jomā varētu vieglāk laist pāri vai pat no tām izvairīties.

Latvijas enerģētikā atkarība ir veiksmīgas attīstības problēmu sakne! Vai būsim gana čakli un enerģiski, lai reiz par visām reizēm rautu to ārā no mūsu auglīgās zemes, vai tomēr turpināsim cīnīties ar tās kuplojošajām lapotnēm?