Par Latvijas enerģētiku

Manuprāt, cilvēks kļūst pieaudzis tad, kad viņš spēj parūpēties par sevi, saviem tuvajiem un līdzcilvēkiem tad, kad viņš var aizstāvēt sevi, savus mīļos un apkārtējos. Tāpat arī valsts kļūst stiprāka un dzīve tajā patīkamāka, ja tā kļūst patstāvīgāka un visās jomās maksimāli neatkarīgāka - pašpietiekamāka, kad tā rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kas maksā nodokļus un ir reālie darba devēji visam valsts pārvaldes aparātam un ierēdniecībai, kad mēs visi kopā - sabiedrība paužam reālas rūpes par bērniem, veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kas izpaustos kā konsekventa sociālās, demogrāfiskās politikas ievērošana.

Pēdējos piecos gados gluži vai modīgs ir palicis jautājums: „Bet kur ņemt naudu?” Šis jautājums ir kļuvis tik populārs, jo ir izdevīgs, jo ietver sevī gan risinājumu, gan attaisnojumu, proti, nedarīt, jo nav līdzekļu! Esmu pārliecināts, ka jo bieži runa ne tik daudz ir par līdzekļiem, bet gan par mūsu prioritātēm.

Uzskatu, ka ir nepieciešams veikt pasākumu kopumu, kas nodrošinātu veiksmīgu Latvijas ekonomisko attīstību, sakārtotu iekšlietas, stiprinātu aizsardzības jomu utt. Turklāt pirmā minētā panākšana ļautu drīzāk attīstīt un uzlabot arī citas sfēras, jo jebkura attīstības stratēģija vai plāns bez ekonomiskā seguma un cilvēciskās enerģijas paliks vien smērējums uz papīra.

Līdz šim daudz pūļu un vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas ticis tērēts, lai cīnītos ar sekām, bet, manuprāt, ir nepieciešams radīt priekšnoteikumus, lai attīstība varētu notikt. Piemēram, par valsts līdzekļiem, proti, mūsu kopējo naudu tiek nodrošinātas bezdarbnieku apmācības, lai gan jo bieži pēc „pārkvalificēšanās” viņi neuzsāk strādāt jaunajā sfērā, bet gan, kādu laiku padzīvojuši, atkal „pārkvalificējas”, bet, ja paveicas, iegūst kādu stipendiju. Indivīdu vēlme sevi pilnveidot bezdarba periodā ir ļoti apsveicama un atbalstāma, tomēr neizbēgams ir „profesionālā bezdarbnieka” faktors. Vai gan šos līdzekļus nebūtu lietderīgāk izmantot apmācot cilvēkus tādiem darbiem, kas reāli būtu nepieciešami tautsaimniecībai?

Pie piemēriem vēlētos arī minēt garantētā iztikas minimuma saņēmējus. Šis atbalsts trūcīgajiem cilvēkiem bez jebkādiem ienākumiem ir izaudzinājis slinku un pagrimušu sabiedrības daļu. Es šeit nerunāju par cilvēkiem, kam tiešām ir nepieciešama palīdzība, bet gan par cilvēkiem, kas nestrādā, darbu nemeklē, un to dzīvesveids jo bieži saistīts ar alkohola un citām atkarībām, bet šie sabiedrības „parazīti” ļoti labi zina savas tiesības un frāzi: „Man pienākas!” Un tā labi domātais atbalsts trūcīgajiem taisnā ceļā nonāk veikalā vai kādā citā stipro dzērienu iegādes vietā... Vai nebūtu lietderīgāk sniegt šo atbalstu tiešām trūcīgajiem, šo jautājumu izlemšanā lielākas pilnvaras atstājot pašvaldībām?

Vai gan labāk nebūtu šādu zemē izsviestu naudu investēt valsts projektos, kas radītu darba vietas? Vai nebūtu reiz pienācis laiks cirst problēmas no saknē, bet ne cīnīties ar to zaļojošajām un plaukstošajām lapotnēm?

Latvijas ekonomisko attīstību kavē virkne faktoru, kā nesakārtota uzņēmējdarbības vide, mainīga nodokļu politika... Šo uzskaitījumu vēl varētu turpināt un turpināt, tomēr, visbūtiskākais attīstību kavējošais apstāklis ir Latvijas pārlieku lielā atkarība enerģētikas jomā, kas ne tikai nav mūsu iekšējā lieta un uzņēmējdarbības garants, bet, vēl vairāk, enerģētika ir vājā vieta, kas atkal un atkal sit gan pa iedzīvotāju, gan uzņēmēju maciņiem, bet šie līdzekļi kā pa renīti sabirst viena otra mūsu kaimiņa kabatā, tā vietā, lai attīstītu mūsu ekonomiku, tā palielina mūsu uzņēmēju saražoto preču un pakalpojumu pašizmaksas, un samazina to konkurētspēju noieta tirgos.

Ar primārajiem energoresursiem Latvija sevi nodrošina aptuveni par 36%, respektīvi, apmēram 64% Latvijas enerģētikas nav Latvijas iekšējā lieta, un mēs esam atkarīgi no tiem, kas šo nozīmīgo daļu primāro energoresursu mums piegādā. Vai šiem piegādātājiem maz rūp Latvijas attīstība? Vai svarīgākas katrai valstij tomēr būs savas intereses?

Latvijas enerģētiku un tās tālāko attīstību nevar un nedrīkst skatīt atsevišķi no pasaules enerģētikas attīstības tendencēm, tādēļ tieši šai tēmai vēlētos šajā rakstā atvēlēt pāris garākas rindkopas.

Lai gan apgalvojums, ka resursi ir ierobežoti, šķiet katram pašsaprotams, tomēr cilvēce kolektīvi ignorē šo patiesību. Nevēlos celt paniku, tomēr zvanīt pie trauksmes zvana būtu pašā laikā, jo, pirmkārt, pēc Bloomberg datiem naftas urbumu (urbjtorņu) skaita pieauguma temps pasaulē palielinās straujāk nekā no tiem iegūtās naftas apjomu pieauguma temps, respektīvi, lai gan tiek izdarīti arvien jauni urbumi, tomēr tie nav tik ražīgi ar naftas rezervēm, otrkārt, ļoti labi ir zināms fakts, ka tādas Āzijas valstis kā Ķīna un Indija attīstās straujos tempos, un to tautsaimniecībām būs nepieciešami arvien pieaugoši naftas krājumi, protams, arī pērējā pasaule saglabās naftas patēriņa tendences, bet Pasaules enerģētika ir balstīta uz naftas resursiem, un tuvākajā nākotnē pieaugs to valstu ietekme, kas būs šo resursu turētājas, piemēram, Krievija, Kanāda un Austrālija.

Uzskatu, ka naftas produktu sadārdzināšanās to izsmeļamības un ieguves izmaksu palielināšanās dēļ turpmākajos gados tikai turpināsies, jo Pasaulē augošais pieprasījums pēc naftas produktiem liks naftas ieguvējiem meklēt arvien jaunas ieguves vietas, sāksies arī naftas ieguve tajās vietās, kur iepriekš tā tika atlikta sarežģītu tehnoloģisko risinājumu dēļ, bet pieprasījums pēc naftas enerģijas turpinās augt.

Esmu pārliecināts, ka dažās tuvākajās desmitgadēs lielākās ieguvējas būs tās tautsaimniecības, kas veiks enerģētikas politikas pāreju no naftas produktiem uz elektrību, proti, pašas ražos elektrību, izmantojot visus cilvēcei zināmos elektrības ieguves veidus, kā gaismas, vēja, ūdens, kurināmā un citus enerģijas avotus, un patērēs to arvien jaunās, līdz šim neierastās situācijās, piemēram, transporta industrijā, ieguves un apstrādes rūpniecībā utt.

Lai gan pagaidām pilnībā nav iespējams atteikties no benzīna un dīzeļdegvielas (aptuveni 20% no Latvijas primāro energoresersu patēriņa), bet kas to lai zina, ko mums nesīs nākošā desmitgade, jo jau tagad daudzās Eiropas valstīs ir nākuši modē elektromobīļi, respektīvi, auto ražotāji, kā VolksWagen, Toyota, Nissan jau tagad piedāvā elektromobīļus saviem klientiem, kas ir pārsteidzoši ekonomiski braucamrīki! Piemēram, vidēji elektromobīlis patērē 20kWh uz 100km, citiem vārdiem sakot, lietojot elektromobīli izmaksas būtu apmēram 2Ls/100km! Cik gan ļoti samazinātos transporta izmaksas veicot pārvadājums, ja transportēšanai izmantotu automašīnas ar elektromotoriem?

Pārejai uz elektrību kā galveno tautsaimniecības enerģijas avotu par labu minama jau esošā elektrības infrastruktūra (elektrolīnijas,), proti, nebūtu jāsāk viss no nulles jau esošo tīklu un risinājumu dēļ, jo elektroenerģijai ir liela loma ikvienā mūsdienu saimniecībā (ledusskapji, gludekļi, putekļusūcēji utt.) un tautsaimniecībā (ražošanas mašīnas utt.).

Runājot par mīļo Latviju, manuprāt, ir nepieciešama valstiska enerģētiskās politikas maiņa, maksimāli samazinot importēto enerģijas resursu patēriņu, tos aizstājot ar mūsu pašu enerģijas resursiem, respektīvi, no mazuta, dabasgāzes un akmeņogļu kurināmā veikt pāreju uz koksnes un kūdras kurināmo! Manis piedāvātais risinājums – ar koksni, kūdru un biomasu kurināmas optimāla lieluma termoelektrocentrāles izvērtētās vietās pie Latvijas pilsētām, bet Rīgas termoelektrocentrāles pārveidot tā, lai tās būtu kurināmas ar koksni, kūdru un biomasu.

Ļausimies domu lidojumam, ko mēs varētu iegūt un ko zaudēt, ja tiktu realizēta šāda politika? Sāksim ar iespējamo zaudējumu uzskaiti. Viens no lielākajiem zaudējumiem noteikti būtu ekoloģiskais faktors, proti, pastiprināti tiktu izcirsti meži un izstrādāti kūdras purvi, kas noteikti nodarīs kaitējumu kā ainavām, tā mežu un purvu florai un faunai. Bet šeit jāpiebilst, ka gan koksne, gan kūdra ir pieskaitāma pie atjaunojamajiem dabas resursiem; meži ataug, kūdra ilgākā laikā atkal noslāņojas. Kā iespējamais zaudējums noteikti būtu minams arī CO2 izmešu palielināšanās, resp., iespējams, ka mūsu gaiss vairs nebūtu tik tīrs. Iespējams, ka Latvija iztērētu savas CO2 kvotas, vai pat nāktos iegādāties papildus kvotas no citām valstīm.

Bet tagad pievērsīsimies ieguvumiem. Pats par sevi saprotams, ka realizējot minēto enerģētikas politiku mēs iegūtu siltumu un elektrību. Bet tas ne tuvu nebūtu viss. Lai šīs termoelektrocentrāles varētu darboties, būs nepieciešams kā augsti kvalificēts (inženieri, vadība u.c.), tā arī vienkāršais darbaspēks, proti, tiktu radītas jaunas darba vietas. Nepārprotami termoelektrocentrāles būs nepieciešams apgādāt ar kurināmo, kas mūsu gadījumā būs koksne, kūdra un biomasa, jau atkal būs nepieciešamas darba rokas kūdras purvos un cirsmās, šo kurināmo vajadzēs arī transportēt no to ieguves un pārstrādes vietām uz mūsu termoelektrocentrālēm, bet to darīs cilvēki, kuri strādās algotu darbu.

Viens no lielākajiem ieguvumiem būtu tas, ka enerģētika daudz lielākā mērā kļūtu par Latvijas iekšējo lietu, bet no tā ieguvēji būtu gan Latvijas iedzīvotāji, gan uzņēmēji. Ja enerģētika būtu Latvijas iekšējā lieta, būtu iespējams uzņēmējiem nodrošināt attīstības platformu ar pārredzamiem un prognozējamiem siltuma un elektroenerģijas tarifiem. Jo lielākā mērā enerģētika būs mūsu iekšējā lieta, jo spēcīgāki kļūs mūsu uzņēmēji un to saražotās preces konkurētspējīgākas. Ilgtermiņa tarifi viennozīmīgi attīstītu un stiprinātu uzņēmējdarbību, tas piesaistītu investīcijas, kas atkal radītu darba vietas Latvijas iedzīvotājiem, bet Latvijai – nodokļu ieņēmumus.

Neapšaubāms ieguvums būs vides sakārtošana, kas sevī ietvertu blīgznām, krūmiem un alkšņiem aizaugušo, lauksaimniecībā izmantojamo zemju atgūšanu, ceļmalu un privāto zemju sakopšanu, jo ik šmaugais kārkla augums būs vairs ne tikai rīkste, bet gan energoresurss ar savu vērtību.

Kā iespējamais ieguvums būtu minams arī apstāklis, ka līdzšinējie Latvijas energoresursu piegādātāji, nevēloties zaudēt Latvijas tirgu un savu ietekmi tajā, samazinātu importējamo resursu cenas.

Lai izvērtētu jebkuru pārmaiņu nepieciešamību ir jāliek svaru kausos iespējamie ieguvumi un zaudējumi, ja šīs pārmaiņas tiktu īstenotas. Mums nāktos upurēt ainavas un padarīt netīrāku gaisu, ko elpojam, lai iegūtu, siltumu, elektrību, tūkstošiem darba vietu, konkurētspējīgākus uzņēmējus, lai piesaistītu investīcijas, atgūtu lauksaimniecībā izmantojamo zemi un sakārtotu vidi, kurā dzīvojam. Lai gan ieguvumu un zaudējumu vērtējums katram no mums ir subjektīvs, tomēr, manuprāt, enerģētikas politikas maiņa nestu ilgtermiņa ieguvumus kā ekonomikai, tā Latvijas iedzīvotājiem.

Loģisks varētu šķists jautājums, kādēļ tieši tagad būtu jāuzsāk darbs pie tik vērienīga un lielas investīcijas prasoša projekta, ja Latvija grasās investēt savus līdzekļus Lietuvas jaunās atomelektrostacijas izveidē?

Manuprāt, jebkādas investīcijas citas valsts enerģētikā, vai tā būtu Lietuvas, vai kādas citas valsts enerģētika, ir absurdas, jo tādā veidā tiktu stiprināta svešas valsts enerģētika un tautsaimniecība, kā dēļ arī tiktu padarītas konkurētspējīgākas attiecīgās valsts uzņēmēju saražotās preces un sniegtie pakalpojumi. Izņēmums varētu būt vien situācija, ja vēlāk Latvija varētu iegādāties saražoto elektroenerģiju par pašizmaksu, bet domāju, ka tas nekad nenotiks, jo Lietuvai būs vēlme atpelnīt ieguldītos līdzekļus, un tā to darīs, protams, ne uz savas tautsaimniecības rēķina. Šajā gadījumā ir jāņem vērā arī atomelektrostacijas ietekme uz vidi, resp., šī stacija elektroenerģiju ražotu vien kādus 50 gadus, bet ar radiāciju nāktos sadzīvot vēl mūsu bērnu bērniem, jo urāna sadalīšanās periods ir tūkstošiem gadu garš! Būtisks ir arī iespējamās avārijas risks, kas būs kā pacelts zobens pār mums un pār mūsu nākošajām paaudzēm! Vai nebūtu labāk šīs investīcijas veikt Latvijas enerģētikā, nodrošinot tās ilgtspēju?

Bet tagad atpakaļ pie tā, kādēļ tieši tagad būtu jāuzsāk darbs pie tik vērienīga un lielas investīcijas prasoša projekta, proti, termoelektrocentrāļu būvniecības? Pirmkārt, tikai tagad šī projekta realizācija izmaksās vismazākos līdzekļus, jo pieaugot pieprasījumam pēc naftas un vienlaicīgi samazinoties tās rezervēm Pasaulē, tai kļūstot grūtāk pieejamai, naftas cenas palielināsies. Tā kā ieguves rūpniecībā, transporta enerģētikā dominē naftas enerģija, tad arī visu pārējo resursu cenas palielināsies, piemēram, dzelzs, ko mēs izmantosim augstsprieguma līniju stabiem. Lai iegūtu dzels rūdu, ir nepieciešami naftas produkti, ar ko darbināt ekskavatorus un mašīnas transportam, tā kā nafta būs palikusi dārgāka lielā pieprasījuma un grūtās pieejamības dēļ, tad arī dzels stabi kļūs dārgāki. Līdzīgi būs arī ar jebkuru citu resursu.

Otrkārt, jautājums nav par to, vai būs nepieciešama enerģētikas pārstrukturizācija no naftas uz kādu citu energoresursu, bet gan, kad būs nepieciešams veikt šo pāreju? Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo lielāka iespējamība, ka mums izdotos izbēgt no cenu pieauguma apburtā loka! Kas to lai zina, kādas var būt sekas Pasaulē, ja katastrofāli sāks pietrūkt naftas? Jau tagad ASV un Krievijas īstenotā ārpolitika ir agresīva, un pēdējās militārās aktivitātes ļoti vienkārši var izskaidrot caur enerģētikas prizmu, piemēram, Krievijas iebrukums Dienvidosetijā nebija nekas vairāk kā brutāls enerģētikas karš, lai Krievija iegūtu ietekmi pār naftas vadu Baku – Tbilisi – Džeihana, kas savulaik tika būvēts, lai, apejot Krieviju, naftu varētu transportēt uz Rietumu valstīm.

Treškārt, naftas krājumi ir ierobežoti, tie ir izsmeļami. Ja vilcināsimies, kā mēs domājam īstenot nepieciešamo pāreju? Ar ko iegūsim izejmateriālus, ar ko tos transportēsim, ja mums nafta vairs nebūs pieejama, vai tā būs pieejama tikai izredzētajiem?

Lai Latvijas tautsaimniecības varētu pastāvēt un sekmīgi attīstīties, ir jāveic virkne pasākumu, kas ļautu Latvijas enerģētikai būt mūsu pašu iekšējai lietai, lai sagaidāmās jukas Pasaulē enerģētikas jomā varētu vieglāk laist pāri vai pat no tām izvairīties.

Latvijas enerģētikā atkarība ir veiksmīgas attīstības problēmu sakne! Vai būsim gana čakli un enerģiski, lai reiz par visām reizēm rautu to ārā no mūsu auglīgās zemes, vai tomēr turpināsim cīnīties ar tās kuplojošajām lapotnēm?