Pēdējais ceturtdaļgadsimts Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņu ziņā ir bijis graujošs, jo visus šos gadus iedzīvotāju dabīgais pieaugums ir bijis negatīvs, kā arī Latviju ir pametuši vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Šādam iedzīvotāju skaita samazinājumam ir gan negatīvas, gan pozitīvas sekas, protams, no kuras puses skatās un kas ir tas, kas skatās, piemēram, ja uz to skatās kāds īsā termiņā domājošs politikānis, tad iedzīvotāju aizbraukšanai no Latvijas ir vieni vienīgi ieguvumi, proti, samazinās bezdarba rādītājs, uz vietas ir mazāk neapmierināto, varbūt pat izmaksāto pabalstu summa ir mazāka par budžetā plānoto izmaksājamo summu utt.
Tajā pašā laikā, ja šo pašu situāciju redz demogrāfs vai ilgā termiņā domājošs tautsaimnieks, tad šādam iedzīvotāju skaita samazinājumam ir tikai negatīvas sekas. Kā pirmās negatīvās sekas ir jāmin darba spēka zudums, jo aizbraukušie vairs neradīs pievienoto vērtību tautsaimniecībai, viņi nemaksās nodokļus, kā rezultātā zaudēs visa Latvijas sabiedrība kopumā, bet līdz ar darbaspēka aizceļošanu, aizceļos arī viņu esošie un tie bērni, kas šiem cilvēkiem būs nākotnē.
Kā otrā būtu minama "smadzeņu aizplūšana", kad Latviju pamet izglītību un kvalifikāciju ieguvuši iedzīvotāji, kas būtu spējīgi radīt produktus vai pakalpojumu ar lielu pievienoto vērtību, turklāt nereti šādi cilvēki savu kvalifikāciju ir ieguvuši par nodokļu maksātāju naudu. Piemēram, šodien ļoti daudzi medicīnas studijas beigušie izvēlas rezidentūru Vācijā, jo apstākļi ir pielāgoti speciāli tam, lai "sasūktu" speciālistus (samazināts nepieciešamais valodas zināšanu līmenis, salīdzinoši liels atalgojums u.c.). Manuprāt, būtu korekti, ja Latvija par šādu cilvēku aizplūšanu saņemtu taisnīgu un samērīgu kompensāciju, respektīvi, formāli notiktu šo cilvēku darba eksports.
Ir nepieciešams atbalstīt mūsu tautiešu centienus saglabāt nacionālo identitāti svešumā un palīdzēt tiem, sniedzot iespējas iegūt informāciju par Latvijā notiekošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem, jauniem darba piedāvājumiem utt., bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama lielāka uzmanības un resursu tērēšana aizbraukušo vajadzību nodrošināšanai, galvenokārt ir jārūpējas par tiem, kas šeit dzīvo, strādā un audzina vai audzinās savus bērnus.
Bieži dzimstības zemais līmenis Latvijā tiek skaidrots tikai ar ekonomiskiem faktoriem (par tiem rakstīšu kādā citā reizē), tomēr, manuprāt, tas vairāk būtu skaidrojams ar sociāliem un psiholoģiskiem cēloņiem. Pirmkārt, ļoti lielu negatīvu iespaidu uz Latvijas sabiedrības domāšanu un tālāko rīcību ir atstājušas padomju laikā kultivētās "tradīcijas", kas nereti vieglu kāju aizsoļo aiz absurda robežas, piemēram, ka grūtniecība ir kaut kas slēpjams, gandrīz nosodāms, ka grūtniece nedrīkst griezt matus un izskatīties pievilcīgi, ka aborts ir normāla kontracepcijas metode, ka dzīvot "civillaulībā" (nereģistrētas attiecībās) ir norma.
Otrkārt, ar savām korekcijām un praksi pēc neatkarības atgūšanas pie mums nonāca kapitālistiskās tradīcijas, proti, no sākuma laba izglītība, tad karjera un, kad esi nostabilizējies, tad gan vari padomāt arī par bērniem, respektīvi, liela daļa ģimeņu, kas sekojušas šai mācībai nereti tiek pie pirmā bērna, kad sieviete pirmdzimtajam jau ir par vēlu, kur nu vēl domāt par otro, trešo vai ceturto bērnu...
Turklāt abu iepriekšminēto savstarpējas iedarbības rezultātā ir radusies mūsu sabiedrības izpratne par bērniem, to vēlamību, kā arī attieksmi pret bērniem kopumā. Šeit klāt vēl nāk kristīgo vērtību absolūta noliegšana, izvairīšanās par tām runāt vispār, īsāk sakot, sabiedrībā valda absolūts kristīgo vērtību nihilisms, bet, ja kāds par tām iestājas, tad šis cilvēks tiek nolikts uz vienas līnijas ar "dažādu sektu izzombētajiem", piemeram, LR1 raidījumā "Krustpunktā" diskusijā par abortu pērnā gada jūlijā.
Jāņem vērā arī tas, ka mūsu sabiedrība ir atradusi no bērniem un visa tā, kas "nāk līdzi komplektā". Kāda ir līdzcilvēku attieksme, piemēram, ja Rīgā autobusa pieturā, gaidot sabiedrisko transportu, sieviete zīdītu savu mazuli? Un kāda ir līdzcilvēku attieksme, kad kāds pie autobusa pieturas smeķē? Manuprāt, nosodāms ir otrais, bet gluži normāls būtu pirmais gadījums. Bet, vai tā domā mūsu sabiedrības vairums?
Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju Latvijā, tik ļoti daudz ko dotu, ja mainītos mūsu pašu un mūsu līdzcilvēku attieksme pret jaunām ģimenēm, grūtniecēm un bērniem. Liela daļa demogrāfiskās problēmas ir mūsu galvās.
Ir nepieciešams atbalstīt mūsu tautiešu centienus saglabāt nacionālo identitāti svešumā un palīdzēt tiem, sniedzot iespējas iegūt informāciju par Latvijā notiekošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem, jauniem darba piedāvājumiem utt., bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama lielāka uzmanības un resursu tērēšana aizbraukušo vajadzību nodrošināšanai, galvenokārt ir jārūpējas par tiem, kas šeit dzīvo, strādā un audzina vai audzinās savus bērnus.
Bieži dzimstības zemais līmenis Latvijā tiek skaidrots tikai ar ekonomiskiem faktoriem (par tiem rakstīšu kādā citā reizē), tomēr, manuprāt, tas vairāk būtu skaidrojams ar sociāliem un psiholoģiskiem cēloņiem. Pirmkārt, ļoti lielu negatīvu iespaidu uz Latvijas sabiedrības domāšanu un tālāko rīcību ir atstājušas padomju laikā kultivētās "tradīcijas", kas nereti vieglu kāju aizsoļo aiz absurda robežas, piemēram, ka grūtniecība ir kaut kas slēpjams, gandrīz nosodāms, ka grūtniece nedrīkst griezt matus un izskatīties pievilcīgi, ka aborts ir normāla kontracepcijas metode, ka dzīvot "civillaulībā" (nereģistrētas attiecībās) ir norma.
Otrkārt, ar savām korekcijām un praksi pēc neatkarības atgūšanas pie mums nonāca kapitālistiskās tradīcijas, proti, no sākuma laba izglītība, tad karjera un, kad esi nostabilizējies, tad gan vari padomāt arī par bērniem, respektīvi, liela daļa ģimeņu, kas sekojušas šai mācībai nereti tiek pie pirmā bērna, kad sieviete pirmdzimtajam jau ir par vēlu, kur nu vēl domāt par otro, trešo vai ceturto bērnu...
Turklāt abu iepriekšminēto savstarpējas iedarbības rezultātā ir radusies mūsu sabiedrības izpratne par bērniem, to vēlamību, kā arī attieksmi pret bērniem kopumā. Šeit klāt vēl nāk kristīgo vērtību absolūta noliegšana, izvairīšanās par tām runāt vispār, īsāk sakot, sabiedrībā valda absolūts kristīgo vērtību nihilisms, bet, ja kāds par tām iestājas, tad šis cilvēks tiek nolikts uz vienas līnijas ar "dažādu sektu izzombētajiem", piemeram, LR1 raidījumā "Krustpunktā" diskusijā par abortu pērnā gada jūlijā.
Jāņem vērā arī tas, ka mūsu sabiedrība ir atradusi no bērniem un visa tā, kas "nāk līdzi komplektā". Kāda ir līdzcilvēku attieksme, piemēram, ja Rīgā autobusa pieturā, gaidot sabiedrisko transportu, sieviete zīdītu savu mazuli? Un kāda ir līdzcilvēku attieksme, kad kāds pie autobusa pieturas smeķē? Manuprāt, nosodāms ir otrais, bet gluži normāls būtu pirmais gadījums. Bet, vai tā domā mūsu sabiedrības vairums?
Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju Latvijā, tik ļoti daudz ko dotu, ja mainītos mūsu pašu un mūsu līdzcilvēku attieksme pret jaunām ģimenēm, grūtniecēm un bērniem. Liela daļa demogrāfiskās problēmas ir mūsu galvās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru