Korupcijas novēršanas un apkarošanas likums korupcijas sērgu ir definējis kā kukuļošanu vai jebkuru citu valsts amatpersonas rīcību, kas vērsta uz ļaunprātīgu dienesta stāvokļa vai pilnvaru izmantošanu, kā arī savu pilnvaru pārsniegšana, lai gūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām.
Oksfordas vārdnīcā korupcija ir definēta kā pie varas esošas personas negodīga vai krāpnieciska rīcība, kas parasti saistīta ar kukuļošanu. Definīcijas var būt dažādas, bet korupcijas sekas vienmēr skar nodokļu maksātājus un pēdējie tad arī ir tie lielākie cietēji, respektīvi, par visu vienmēr ir jāmaksā, bet korupcijas būtība ir tāda, ka apejot likumīgo un taisnīgo kārtību, kāds gūst nepelnītu labumu par kuru samaksās godprātīgie nodokļu maksātāji. Manuprāt, korupcija ir mērķtiecīga zagšana no visas sabiedrības.
Korupcijas pasaulē darba tikuma nav, jo izslēdzot godprātīgu konkurenci, pelna nevis profesionālākais, čaklākais, ātrākais un visādi citādi labākais, bet gan tas, kurš zina kam, kad un cik jāsamaksā. Vien reta būs tāda joma, kurā ilgāku laiku darbojoties varētu nesaskarties ar šo mantkārīgo bezkaunību, ko sauc par korupciju. Korupcija savā veidā nodrošina to pārsteidzoši brīnumaino cilvēciskās dabas parādību, ko varētu nosaukt par bezgožu un sava labuma dzītu cilvēku diktātu sabiedrībai.
No juridiskās puses cīņa ar korupciju ir sarežģīts un laikietilpīgs process, bet no cilvēciskās - ar lieliem riskiem, jo pastāv augsts risks, ka cilvēks par klusēšanu arī saņem sev kādu labumu, proti, ar naudu, mantu, amatu vai statusu šim cilvēkam var tikt aizbāzta mute, tik labi šie riski var būt tieši draudi veselībai un dzīvībai.
Neatkarīgi no tā, vai esi slavu alkstošs žurnālists, vai KNAB darbinieks ideālists viens vai otrs manis minētais risks varētu likt apstāties. Tādēļ korupcijas apkarošanas jautājumu Latvijā būtu vērts pacelt citā līmenī, proti, izmantot tieši to pašu cilvēcisko tieksmi pēc sava labuma un to papildināt ar valsts atbalstu cik vien tālu tas ir iespējams likumdošanā. Ja cīnāmies ar korupciju, tad nevajadzētu kautrēties kādu reizi arī pa zvirbuļiem no lielgabala izšaut! Paskaidrošu tuvāk, ko es ar to domāju.
Piemēram, ja kāds cilvēks ir palīdzējis atklāt korupcijas gadījumu, tad šim cilvēkam par šo palīdzību no valsts pienāktos vienreizēja prēmija konkrētu procentu apmērā no summas, ko valsts ir zaudējusi attiecīgās kukuļošanas dēļ, respektīvi, šādā veidā korupcija būtu krietni grūtāk realizējama, jo, pirmkārt, ikviens būtu ieinteresēts ziņot par korupcijas gadījumiem, otrkārt, daudz grūtāk būtu kādu uzpirkt par klusēšanu, jo valsts izveidotu tirgus konkurenci kukuļošanas jomā. Turklāt likumdošanā būtu jāiestrādā, ka līdzšinējie sodi korupcijā vainīgajiem tiktu palielināti tieši par iepriekš minēto procentu apjomu.
Manuprāt, diskusijas vērts jautājums ir par pašu procentu likmi. Vai fiksēta likme pieteiktu karu korupcijai arī salīdzinoši mazos korupcijas gadījumos? Jā un nē! Jā, ja šī likme kukuļošanas darījumiem līdz, piemēram, 50 000 EUR būtu 100 vai 200%, un, nē, ja līdz tiem pašiem 50 000 EUR sodu procentu likme būtu tikai 1%. Viennozīmīgi regresīva soda procentu likme būtu netaisnīga, jo lielākie kukuļotāji maksātu relatīvi mazākas summas, bet progresīva likme varētu būt pieņemama, jo tā īstenotu nodarījuma un soda samērojamību.
Protams, mēs zinām, ka likumi tiek rakstīti godprātīgiem pilsoņiem, tieši tādēļ būtu jāparedz vēl jo bargāki sodi, kas uz šī likuma rēķina vēlētos iedzīvoties un izmantotu to ļaunprātīgi.
Cilvēka daba un valsts veidota konkurence korupcijas tirgū ir tieši tas, kas ir nepieciešams, lai Latvijā izskaustu šo sērgu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru